attels

 

Kristapu no Mārupes uzaudzinājuši vecvecāki. Mamma uz viņu jau no sešu gadu vecuma noraugās no mākoņa maliņas. Un tā vien šķiet, ka vēl joprojām sargā...

Kristaps absolvējis Rīgas Angļu ģimnāziju, teju vai ieguvis bakalaura grādu angļu filoloģijā, līdz brīdim, kad ceturtajā kursā saprata, kas tas viņu īsti neinteresē. Par savu pirmo darba vietu sauc “Latvijas Audžuģimeņu biedrību”, bet pašlaik atradis veidu, kā apvienot hobiju – riteņbraukšanu ar darbu par pārdevēju – konsultantu tūrisma inventāra veikalā “Gandrs”.

Kristaps nodarbojās ar ielu vingrošanu un vienmēr septembrī svin savu dzimšanas dienu.

Šogad pēc siltas jūlija nakts un pokemonu ķeršanas kopā ar draugiem Arkādijas parkā, dzimšanas dienu viņš varēja arī nesagaidīt.

“Biju kopā ar draugiem, un lai izvairītos no aktīvajiem pokemonu ķērājiem dienas laikā, ar automašīnu braukājām pa Rīgu un meklējām tā saucamos džimus. Nezinātājiem – džimus ieņemot, tiek sakrāti vairāk punktu spēlē "Pokemon GO". Un lūk, tumsā skrienot lejā no kāda uzkalna un neredzot, kas atrodas zem manām kājām, sanāca ieskriet kaut kādā mūrī un pamatīgi sasisties,” stāsta Kristaps.

Trauma bija tik nopietna, ka no šoka Kristaps īsti nevarēja ne pakustēties, ne parunāt, tādēļ draugi izsauca Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, kuri Kristapu nogādāja slimnīcā.

“Man konstatēja labās nieres piektās pakāpes bojājumu ar nieres sadalījumu divās daļās, asinsvadu bojājumu ar hematomu. Vienkāršāk sakot, no trieciena man labā niere bija pārsista uz pusēm”.

Kristaps slimnīcā pavadīja desmit dienas. To laikā viņam slimnīcā veica arī asins pārliešanu.

“Man pašam ir ļoti reta asinsgrupa, un tā kā jau es pirms tam biju ziedojis asinis un palīdzējis citiem cilvēkiem, tā bija ļoti laba sajūta zinot, ka tagad kāds no asins ziedotājiem palīdz man,” saka Kristaps.

Kristaps vēl joprojām bieži veic medicīniskas pārbaudes, rūpējas par pareizu pārtiku un nedrīkst lietot alkoholu, un dažkārt viņš pārdomā tās nakts notikumus, salīdzinot, ka gluži lēcis ar galvu pa priekšu neredzamā ūdenī. Bet par pateicību tam cilvēkam, kura asinis viņam tika pārlietas, nekad nebeigs runāt!

“Latvietis ir noslēgts cilvēks, un asins ziedošana mums ir kas personīgs. Man arī bija neuzveicamības sajūta, ka ar mani jau nekas nevar notikt. Tomēr dzīve izspēlē dažādus mirkļus. Un vienā no tiem man bija nepieciešama līdzcilvēku palīdzība,” tā Kristaps.

“Asinis ziedot ir pienākums. Morālais pienākums. Individuālais pienākums”.